Saruna ar mūsu komandas sirdi un dvēseli – Kārli Villerušu.
“FK Lielupe” šodien svin savu 5 gadu jubileju. 5 gadu laikā “Lielupe” ļoti strauji attīstījās, pārveidojoties no vienkāršas amatieru komandas par klubu ar mērķiem. Mēs uzaicinājām sarunai “FK Lielupe” galveno personu Kārli Villerušu, kurš 2012.gada 1.septembrī izveidoja šo komandu, un kurš līdz pat šodienai turpina darboties un virzīt “FK Lielupe” uz priekšu.
Liels paldies, ka atradi laiku un spēku sarunai. Lūdzu, pastāsti, kā tev radās ideja izveidot futbola komandu?
Ja godīgi, tad tas viss bija diezgan spontāni. Es pats kopš bērnības spēlēju futbolu, trenējos, bet tad sekoja smaga trauma. Vēlāk man gribējās spēlēt, jo futbols man ir sirdī, un es atradu labu kompāniju, ar kuru svētdienu agrajos rītos spēlēju Arkādija stadionā. Mums bija laiks no 8:30, un man bija jābrauc ārā no mājām ap 7:30, lai paspētu. Pēc kāda laika gribējās arī piedalīties turnīros, atradās domubiedri, kuriem arī bija tāda vēlēšanās. Tieši tad man ienāca prātā doma izveidot komandu. Es pats vienmēr biju tāds liels organizators, pat skolas gados vienmēr organizēju visādus turnīrus, vai saorganizēju klasesbiedrus braukt uz futbola turnīriem, tā kā visu laiku draugi zināja, ka, ja viņi grib aizbraukt uzspēlēt futbolu, tad jāzvana man, un tad es kaut ko izdomāšu.
Kāpēc beigās izdomāji iziet uz tādu jau vairāk oficiālo līmeni? Var taču izveidot komandu, spēlēt turnīros, bet nepiedalīties oficiālajos turnīros.
Sākumā tā arī bija, nepilnus divus gadus mēs nebijām oficiālā komanda, braukājām pa amatieru turnīriem, nebijām reģistrējuši kluba juridisko personu, bet gribējās beigās iziet uz lielo futbolu 11×11, līdz ar to mēs vispirms pamēģinājām uzspēlēt Latvijas Amatieru Futbola Līgā (LAFL), un jau tad mēs sākām uzņemt jaunus spēlētājus, un nākamais solis bija reģistrēt komandu oficiāli, jo Latvijā nav tādu alternatīvu turnīru 2.Līgai, tobrīd Vidzemes reģionā bija 3.Līga arī 11×11, bet kopumā visi turnīri 11×11 bija oficiāli.
Kāpēc izvēlējāties tieši šādu komandas nosaukumu – “FK Lielupe”?
Nu jāsāk ar to, ka tā kompānija, ar kuru kopā mēs izveidojām šo komandu, mēs pārsvarā spēlējām Lielupes vidusskolas futbola laukumā, un kaut kur 90% no mums visiem bija no Jūrmalas. Tieši no Lielupes viss sākās. Mēs ilgi domājām, kā nosaukt komandu. Pirmā doma bija “FC Druvciems”, tā bija komanda, kuru vēl mans draugs bija izveidojis, vēlāk es viņam palīdzēju, mēs braukājām pa turnīriem, bet šeit nebija nekāda sakara ar to komandu, izņemot mani, tāpēc atlikām šo ideju malā. Mēs sēdējām un domājām vēl citus nosaukumus. Bija idejas kā “Jūrmala United”, “Bilderingshof”, kas ir Bulduru vecais nosaukums, “Jurmala Red Bulls”, kā arī citi gan smieklīgi, gan arī daudzmaz normāli nosaukumi, bet beigās apstājamies pie “FK Lielupe”, jo tas gan skanēja, gan arī mēs spēlējām visi Lielupē. Līdz ar to mēs nonācām pie šī nosaukuma.
Skaties, šodien jau ir pirmā mazā jubileja komandai – 5 gadi. Latvijas futbola mērogos varbūt tā arī nav tik maza. Kā tu redzi komandu? Kā viņa attīstās? Cik daudz tā ir attīstījusies šo 5 gadu laikā?
Godīgi sakot pirms 5 gadiem es nevarēju iedomāties, pat nevarēju sapņot par to, kas mums būs šodien. Arī trīs gadus atpakaļ ne es, ne Igors Jaickis, nedz arī Helena Villeruša, kad mēs reģistrējām komandu un iestājamies par biedriem Latvijas Futbola Federācijā, nevarējām iedomāties, ka mums sanāks tik mazā laika posmā panākt tik daudz. Jā, mēs neesam pat 1.Līgas komanda, bet mēs pakāpeniski virzāmies uz priekšu. Soli pa solim attīstām komandu. Vispirms mēs spēlējām amatieru turnīros, tad nākamais solis bija paplašināt komandu, uzņemt jaunos spēlētājus un jau piedalīties 8×8 turnīros, tad nākamais solis – Vidzemes reģiona 3.Līga, vēl viens solis – jau 2.Līga. Tagad mums ir arī Jaunatnes komanda, kura pateicoties mūsu Jaunatnes komandas trenerim Andrejam Kolidzejam rāda neticamus rezultātus un mēs patiešām lepojamies ar mūsu jaunatni. Pirmie no viņiem jau saņēma iespēju uzspēlēt pieaugušo komandā 2.Līgas čempionātā šogad. Tā kā mēs visu darām pakāpeniski, būvējot fundamentu, un šie mazie soļi uz priekšu sanāk mums diezgan braši un jau ir redzams liels paveiktais darbs aiz muguras.
To var nosaukt par labu startu. Ja pirmie 5 gadi, tavuprāt, ir izdevušies, tad kāda nojauta ir par nākamajiem 5 gadiem? Kādi mērķi, plāni?
“FK Lielupe” ir vieta, kur es īstenoju savas idejas. Tie paši sociālie tīkli – Facebook, Instagram, mums ir labs kontents, kurš visu laiku palielinās un kļūst vēl labāks un interesantāks. Spēlētājiem tas patīk, un tas ir pats galvenais, jo tas viss, galvenokārt, tiek darīts viņiem. Šogad izveidojām kluba mājaslapu. Tā kā jau šodien mēs turpinām vispārēji un daudzpusīgi attīstīties. Un kas notiksies nākamajos 5 gados ir grūti paredzēt. Mums ir mērķi, jau šogad mūsu plānos ir paplašināt Jaunatnes komandu, jo gan es, gan arī vēl divi mani kolēģi ir saņēmuši treneru licences un ir gatavi ķerties pie darba. Tāpat septembrī, visticamāk tas būs 23.datums, mums būs liels komandas pasākums, kurā mēs uzņemsim gan bērnus Jaunatnes komandai, gan uzsāksim darbu pie Sieviešu komandas izveidošanas, kas būs jau nākamais solis mūsu klubam, kā arī būs atlase mūsu pieaugušo komandā. Tāpat nākamgad vēl vairāk Jaunatnes komandas spēlētāju varēs pievienoties pieaugušo komandai un saņemt savu iespēju uzspēlēt 2.Līgā. Ir arī tālāki mērķi, viens no tiem ir četru gadu laikā attīstīt pieaugušo komandu tā, lai tā kļūst 1.Līgas līmeņa komandu, kas būs jau nākamais solis kluba attīstībā, jau diezgan nopietns. Ir arī daži mazie plāni, kaut ko uzlabot, attīstīt, pilnveidot utt. Protams, ir arī utopiskas idejas, jeb fantāzijas, kuras es labāk neatklāšu, bet, ja viņi sanāks, tad tā būs fantastika, tad viennozīmīgi “Lielupe” spers ļoti nopietnu soli uz priekšu un kļūs par ļoti nopietnu sporta organizāciju vispār Latvijas mērogos. Bet, kopumā, Jaunatnes komanda, Sieviešu komanda, tas arī viss kādu laiku atpakaļ bija utopija mums, bet ar savu darbu mēs panācām to, ka tā šobrīd jau ir realitāte. Tāpēc es nedomāju, ka ir kaut kas neiespējams, atliek vienīgi strādāt.
Šī sezona jau iet uz beigām. Un šoreiz nedaudz konkrētāks jautājums – kādi ir plāni tieši uz nākamo sezonu?
Nākamajai sezonai viens no galvenajiem mērķiem ir saglābāt esošo sastāvu, pievilkt klāt tos, kuri nedaudz atpaliek no komandas līderiem. Visi tie, kas pašlaik atrodas komandā, mums ir svarīgi. Jā, varbūt ne visi pēdējā laikā ir saņēmuši pietiekamu spēļu praksi, bet es kā treneris ticu šajos spēlētājos, ticu, ka starpsezonas laikā kļūsim vēl spēcīgāki. Pieaicināsim arī Jaunatnes komandas spēlētājus. Būs arī jauno spēlētāju atlase, kur mēs varēsim pastiprināt komandu. Līdz ar to galvenais mērķis ir izveidot konkurētspējīgu komandu, kura cīnīsies par augstām pozīcijām ne tikai Vidzemes reģiona 2.Līgā, bet arī 2.Līgā kopumā. Jau jāsāk virzīties uz to pusi, ka mums ir jāizcīna vieta 1.Līgā, nevis jāsarunā, vai jānopērk, vai jāapvienojas ar kaut ko, bet viss jāizdara pašu spēkiem. Nezinu, kā viss izskatīsies nākamgad, vai aiznākamgad 2.Līgā, jo ir gaidāmas izmaiņas gan 1.Līgā, gan arī 2.Līgā, cik es saprotu ir ideja, ka no 2.Līgas viena komanda uzreiz dosies uz 1.Līgu, bet 2.Līgas 2.vietas ieguvēja spēlēs pārspēlēs ar 1.Līgas priekšpēdējo vietu. Bet nu skaidrs īsti vēl nav. Bet tas viss tā, mums galvenais ir izdarīt visu iespējamo no savas puses.
Panākumi ir ne tikai komandai, bet arī ir kādi personīgie panākumi, kuri arī spēlē kaut kādu lomu. Pavisam nesen tu ar izcilību pabeidzi C-LFF treneru kursus, ar ko vēlreiz tevi apsveicu, un gribētos uzzināt tavu viedokli par šiem kursiem.
Jā, paldies! Runājot par šiem kursiem ir jāsaka liels paldies mūsu kursu vadītājam Kirilam Buravcevam, kurš bija kopā ar mums, palīdzēja, izdzīvoja visu šo periodu kopā ar katru kursa dalībnieku. Viņa atdeve nozīmē man pašam ļoti daudz, jo ir redzams, ka cilvēkam patīk tas, ar ko viņš nodarbojas, viņš ir pilnīgi iekšā visā šajā procesā. Mūsu grupa šajos kursos bija lieliska, katrs centās, atdevās šiem kursiem, līdz ar to mēs viens otru stimulējām būt labākiem. No šiem kursiem mūsu komandā pievienojās jauni cilvēki – gan spēlētāji, gan treneri. Līdz ar to bez manis un Andreja Kolidzeja komandas treneru korpusā tagad ir arī Marita Katāja-Paegle un Maksims Harkins. Tā kā šie kursi nebija tikai mans personīgais panākums, tas bija arī panākums komandai. Pateicoties šiem kursiem, mēs tagad varam domāt par Jaunatnes komandas paplašināšanu utt.
Par mani runājot, tad ja sākumā gribēju aiziet uz šiem kursiem, lai uzzinātu kaut ko vairāk, bet kā trenerim man nebija nekādu tālāko mērķu. Bet, pateicoties šiem kursiem, es mainīju savu viedokli, atklājas kaut kādas spējas, par kurām es agrāk nezināju, kā arī parādījās interese turpināt attīstīties šajā jomā, tagad mērķis ir turpināt mācīties, pēc iespējas ātrāk iet uz B-UEFA treneru kursiem. Ja es attīstīšos, tad attīstīsies arī komanda, tas viss ir saistīts, jo viss ko es daru, es daru, lai dotu kādu labumu komandai.
Tie, kuri pašlaik domā, iet, vai neiet uz C-LFF treneru kursiem, kuri šaubās, es noteikti iesaku nedomāt un iet un mēģināt! Šie kursi ir interesanti, noderīgi, tie atklāj jaunās iespējas, dod jaunus kontaktus. Man pašam bieži tā ir gadījies dzīvē, kā ir bailes no nezināmā, un vienmēr, kad man izdevās pārvārēt šīs bailes, vienmēr sanāca kaut kas labs. Man bija zināmas bailes, vai bažas, kad es sāku veidot komandu, uzdevu jautājumu pats sev: “Kas būs, ja nesanāks?”. Bet beigās pārvarēju tās, un šodien mēs svinam 5 gadu jubileju. Bija bailes 2014.gada pavasarī doties prezentēt “FK Lielupe” Latvijas Futbola Federācijas Kongresā, stāties priekšā visai Latvijas Futbola saimei un pārliecināt viņus, ka “Lielupe” nav un nebūs vienas dienas projekts. Turklāt tad es biju nu pavisam tāds jauneklis, jā, neesmu arī tagad nekāds vecais, bet toreiz stāties priekšā bija bail. Spēju pārvarēt tās bailes un “FK Lielupe” vārds tagad ir pazīstams Latvijas futbola saimē, Federācijā visi zina par mūsu komandu, interesējās kā mums iet, jo viņiem patīk tas, ko mēs darām un kā mēs darām. Viņi redz, ka visiem, kas ir “FK Lielupe” valdē, acis burtiski deg. Un man pašam ir jāsaka liels paldies visiem, kas man palīdz, jo bez viņiem šis projekts “FK Lielupe” nebūtu izdevies. Bija gadījumi, kad bailes ņēma virsroku, es ļoti pārdzīvoju par šādiem gadījumiem. Tas ir neticams spiediens, jo grūtāk ir tikt pāri šai neveiksmei, nekā būtu pārvarēt tās bailes savulaik. Es pats ilgi domāju, iet vai neiet uz šiem kursiem, pat braucot uz pirmo dienu, bija domas, vai tas man ir vajadzīgs. Turklāt šie kursi iekrita diezgan sarežģītā manā dzīves posmā, mani draugi labi zina, ka pēdējais gads man nebija tas labākais, bija brīži, kad gribējās visam atmest ar roku, bet es pārvarēju šīs bailes, aizgāju uz šiem kursiem un ieguvu ļoti daudz no tiem. Tā kā, vienmēr, kad tiek pārvarēta kaut kāda barjera, sanāk kaut kas labs. Vienu lietu es zinu jau noteikti, nekad nebūs labvēlīgu apstākļu, ir vienkārši jāvadās pēc principa “ņem un dari!”.
Futbols aizņem lielu tavu dzīves daļu, tas tev ir sirdī, bet ar ko tu nodarbojies ārpus “FK Lielupe”?
Ārpus “FK Lielupe” man kopā ar vēl vienu manu domubiedru, draugu un kolēģi no komandas – Jevgeniju Jenatu ir projekts “TautasFutbols.LV”, kurš diemžēl šovasar paņēma nelielu pauzi, jo man bija šie treneru kursi un laika šim projektam neatlika. Viss ko mēs šī projekta ietvaros darījām bija tikai un vienīgi mūsu entuziasms, mēs paši ieguldījām līdzekļus šajā projektā, braucām uz šīm spēlēm, skatījāmies tās, veidojām rakstus, tāpēc treneru kursu dēļ nācās paņemt pauzi. Diemžēl, vai pār laimi, man nav divas galvas, četras rokas, kā arī nevaru sevi klonēt, lai kamēr es mācos man klons varētu veidot rakstus, tas fiziski nebija reāli. Bet tagad Federācija iet mums pretī, un mēs nebūt neesam atmetuši ar roku šim projektam, tāpēc šis projekts arī turpinās attīstīties. Mums ir lieli plāni sakarā ar “TautasFutbols.LV”. Tāpat es bieži palīdzu Federācijai dažādos turnīros, ļoti bieži pat pats uzprasos, jo man tas interesē.
Bet vai ir kas tāds, ar ko tu nodarbojies ārpus futbola?
Ārpus futbola man ir vēl viens liels hobijs – tā ir mūzika. Rakstu dziesmu tekstus, dzejoļus, veidoju dziesmas. Tas man palīdz tikt galā ar savām emocijām. Kā jau teicu iepriekš, bija ļoti grūta epizode, kurai pāri laikam pat joprojām neesmu ticis, bet mūzika man palīdz. Rakstot, ko domāju, jūtu – palīdz tikt galā pašam ar sevi, ar savām domām, emocijām. Tiem, kuriem interesē, ko esmu sarakstījis, tad to nav grūti atrast internetā.
Atgriezīsimies pie futbola tēmas. Ko vari pateikt par šo sezonu? Kāds ir iespaids, vai tika izpildīti mērķi? Kā arī tavs viedoklis par šī gada čempionātu kopumā, tā organizāciju, tiesāšanu?
Runājot par šo sezonu, tad jāsaka, ka mums ir paveicies atrast daudz labu spēlētāju, mums ir izveidojies ļoti labs kolektīvs. Pakāpeniski komandu atstāj tie cilvēki, kuri nav ieinteresēti pašā komandā un tās izaugsmē. Un pa šo laiku mums ir izveidojies diezgan spēcīgs komandas kodols, tie ir tie cilvēki, kuri grib augt kopā ar komandu. Un kā jau teicu, šogad komandai piebiedrojās ļoti labi puiši, ar kuriem var strādāt un jau nākamgad sasniegt labākus rezultātus. Šogad tomēr mēs vēl veidojām šo komandu, sanāca ieilgusī iepazīšanās stadija, saspēlēšanās, bet jau nākamgad, es domāju būs labāki rezultāti. Jā, iespējams mums vajadzēja būt augstāk šogad, jo bija spēles, kur zaudējām punktus dēļ tā, ka nevarējām savākties, ļoti pasīvi nospēlējām, bija spēles, kurās spēlēja burtiski otrais sastāvs, jo traumu un diskvalifikāciju dēļ uzreiz vairāki komandas līderi nevarēja palīdzēt komandai. Tagad ir jāpanāk, lai mums visi spēlētāji ir vienā līmenī, ļoti liels darbs mūs gaida starpsezonā, lai nav tā, ka ja izkrīt kāds spēlētājs, tad tajā pozīcijā ir robs. Tieši tāpēc es daudz strādāju pie šī treniņu plāna izgatavošanas visam starpsezonas periodam. Jau oktobrī mēs sāksim gatavoties jaunajai sezonai.
Runājot par čempionāta organizēšanu, tad teikšu kā ir, šogad neesmu apmierināts, jo pirmkārt bija šie totalizatoru skandāli, kuri skāra visu līmeņu čempionātus, arī mūsu Vidzemes reģiona 2.Līgas čempionātu, kas atspoguļojās kalendārā, tāpat arī bija ļoti daudz nesaprotamu lēmumu čempionāta gaitā, jo čempionāta vidū bija veiktas izmaiņas reglamentā, arī LFF lēmums atbalstīt 2.Līgas klubus, apmaksājot tiesnešus, bija ļoti patīkams, bet tā realizācija varēja būt labāka, jo ilgi nebija skaidrs, kā tas tiks realizēts, arī termiņi nebija zināmi, čempionāti jau bija iesākušies, tā kā ļoti daudz tādu sīkumu, kas izveidoja nelielu haosu. Mūs šis jautājums arī skāra, jo vasarā mums dēļ tā bija jāmaina plāni, ne būtiski, bet nu tomēr bijām spiesti tos mainīt. Cerams, ka šis gads bija tāds kā ievads, un, mācoties uz šī gada kļūdām, nākamā sezona aizritēs daudz raitāk. Nākamgad ir gaidāma 2.Līgas klubu licencēšana, mums ir jāstrādā, lai mums nav nekādu problēmu ar to, esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā šajā ziņā. Arī cita mana projekta “TautasFutbols.LV” viens no mērķiem ir attīstīt 2.Līgas čempionātu, tur arī būs daudz darba, īpaši pēc šīs sezonas pauzes. Es domāju, ka 2.Līga varēs kļūt par interesantu čempionātu.
Tiesāšanas jautājumu gan pagaidām negribu skart, jo tomēr, jā ir bijušas spēles, kad mēs bijām neapmierināti ar tiesāšanu, bet tie ir izņēmumi, mums ir jābūt rūdītiem, mums jāstrādā pie savas psiholoģijas, lai neskatoties ne uz ko, mēs spētu panākt vēlamo rezultātu. Šogad bija viena tāda spēle, kad izrāvām neizšķirtu pret “FK Aliance” komandu, viss bija pret mums, bet tomēr mēs spējām izraut punktu tajā spēlē. Ar šādu noskaņojumu un raksturu ir jāieiet katrā spēlē, tad arī būs rezultāti.
Pabeigt mūsu sarunu gribētos uz pozitīvās nots – kāds ir vispatīkamākais, vispozitīvākais moments saistīts ar “FK Lielupe” visu šo 5 gadu laikā?
Grūti tā uzreiz atbildēt. Jāizceļ vairākas epizodes laikam. Viens no šādiem momentiem – kad mēs kļuvām par pilntiesīgiem LFF biedriem, kad mēs tikām uzņemti šajā Latvijas futbola saimē. Tas bija tas brīdis, kad tu saprot, ka viss, atpakaļceļa vairs nav, ir jāvirzās uz priekšu. Bija arī dažas pavisam trakas spēles, piemēram, kad mēs spējām atspēlēties no 0:3 pēc pirmā puslaika pret “FK Priekuļi” un izcīnīt uzvaru ar 7:4, atceros tās trakās emocijas, arī šogad tāda spēle bija, jau iepriekš minētā spēle pret “FK Aliance”, pats arī uznācu uz maiņu, guvu vārtus, kā arī piedalījos vēl divu vārtu guvumos, atceros, šīs bija neticamas emocijas. Katra Latvijas kausa spēle mums ir kā svētki. Bet vispozitīvākais ir tas, ka mēs turpinām attīstīties, kā mums ir tik lielisks kolektīvs, ar kuru kopā jau ir daudz kas piedzīvots – gan atklātais treniņš ar Tamazu Pertiju, gan arī visas tradīcijas, kuras ir izveidojušās šajā laikā – tas laikam arī ir vispatīkamākais.
Paldies!
Ticam komandā!
Interviju sagatavoja “FK Lielupe” preses sekretārs Oskars Pavlovskis.