Antons Vasiļjevs: “Vienmēr gribas pierādīt sev un pārējiem, ka man joprojām ir spēks vilkt komandu aiz sevis un palīdzēt komandai laukumā”

Antons Vasiļjevs ir mūsu kluba Nr.1 jau vairāk nekā 10 gadus, pēdējos gados bijis komandas kapteinis, vai vice-kapteinis. Diez vai var atrast spēlētāju ar lielāku spēles laiku kluba vēsturē. Un aizvadītajā sezonā Antonu komandas biedri iebalsoja kluba komandas gara balvai.

Apsveicam tevi uzreiz ar divām balvām aizvadītajā sezonā: Labākais vārtsargs un Komandas gars. Kura no balvām šogad tev kļuva svarīgāka? Un kā tas ir gadu no gada izcīnīt gada labākā vārtsarga balvu? Kā tu atrodi motivāciju?

Balva par Komandas garu man ir svarīgāka. Vienmēr esmu uzskatījis, ka komanda tā ir draugu kopiena, citādāk nekas nesanāks. Vienmēr centos izdarīt tā, lai tāda atmosfēra un šāda attieksme būtu komandā, kurā spēlēju. Runājot par motivāciju, tā laikam ir ierakstīta manā raksturā - vienmēr piemīt tas sportiskais niknums, vienmēr gribas sasniegt labu rezultātu, progresēt, neskatoties uz apstākļiem.

Vai pāreja uz 3. līgas Rīgas zonu kļuva par papildu motivāciju iepriekšējai sezonai?

Noteikti jā. Vairāk spēļu, interesantu pretinieku. Augstāks cīņas līmenis. Šādam līmenim būtu jāpalīdz komandai progresēt. 

Būt par komandas pirmo vārtsargu tik daudzu gadu laikā noteikti ir grūti. Īpaši jau tā iemesla dēļ, ka aiz tavas muguras paliek pārējie vārtsargi. Kā tu novērtē esošo komandas vārtsargu līniju? Vai pēdējos gados konkurence par vietu vārtos ir kļuvusi spēcīgāka?

Grūti, tas gan. Vienmēr ir sajūta, ka vārtsarga ietekme uz spēli ir ļoti augsta. Manuprāt, tā ir viena no prasīgākajām pozīcijām laukumā. Liela atbildības nasta, katrā no momentiem. Uzskatu, ka konkurence komandā manā pozīcijā ir kļuvusi lielāka, bet mums visiem ļoti cītīgi jāstrādā, tai skaitā arī man pašam, ja gribam sasniegt labākus rezultātus. 

Katrā starpsezonā komandu papildina jaunpienācēji, kā novērtē iepriekšējās sezonas jauniņos?

Pozitīvi. Pagaidām, gan, vēl visai komandai pietrūkst rakstura un stabilitātes. Bet ir liela cerība, ka turpināsim pastiprināties un kļūt labāki.

Atgriezīsimies pie tavas balvas par komandas garu. Kā tieši tu centies saliedēt komandu, pacelt tās cīņas spēku? Ir kāda speciāla Antona pieeja, vai tas sanāk pats no sevis?

Pirmkārt, prasības pašam sev. Kā jau minēju man piemīt sportiskais raksturs, ir liela vēlme uzvarēt. Tāpēc cenšos nodot šo enerģiju arī pārējiem komandā. Tāpat arī liela pieredze palīdz man daudzās situācijās. Kad ir iespēja padalīties ar šo pieredzi, tas ir jādara, tas ir ļoti svarīgi. Viens no plusiem spēlēt vārtos ir tas, ka tu redzi visu, kas notiek laukumā. No vārtsarga parasti nāk emocijas, pārliecība, kura tiek nodota aizsargiem, un no viņiem tālāk, līdz pat uzbrucējiem un pat rezervistu soliņam. Ja vārtsargs ir labs, tad viņš parasti arī ir labs psihologs. 

Kas vairāk palīdz: pajokot, uzmundrināt vai sarāt?

Domāju, ka ir nepieciešams vienmērīgs maisījums no visiem faktoriem. Problēma, ar kuru bieži sanāk saskrieties ir tas, ka daudzi neuztver kritiku, kurai būtu jāmotivē progresēt, ja to pareizi uztver un apstrādā.

Kad ir nepieciešams uzmundrināt komandas biedrus, kā tev sanāk sākt pats ar sevi?

Vienmēr ir jābūt vēlmei uzvarēt. Katram veiksmīgam sportistam ir jābūt iekšējai motivācijai. Manā gadījumā tā ir liela atbildība par komandas rezultātu kā komandas vārtsargam.

Tu jau sen esi komandā, var teikt, ka esi viens no komandas veterāniem. Kas šajos gados ir izmainījies klubā, bet kas palika nemainīgs?

Diemžēl katru gadu kāds spēlētājs aiziet no komandas uz līgu augstāk, vai futbola pensiju. Bet tās ir futbola reālijas. Bet uz labo pusi ir mainījies ļoti daudz kas. Ir uzlabojies treniņu process, iekšējā kluba sistēma, kluba struktūra, un citi darba procesi ir kļuvuši labāki. Tāpat komanda kļūst jaunāka, nāk daudz gados jauni spēlētāji, un ir cerība, ka komanda turpinās attīstīties šajā virzienā.

Lai gan ir daudz jauniņo spēlētāju, pēdējās sezonās komandas individuālās balvas pārsvarā ir izcīnījuši, tā teikt, vecie spēlētāji. Par ko tas var liecināt?

Ja esam atklāti, tad es uzskatu, ka lielai daļai mūsu gados jauniem spēlētājiem traucē psiholoģisks faktors. Ir jābūt sportiski niknam, kā arī ir jāpiemīt citiem rakstura iezīmēm, lai rādītu stabilu un sportisku rezultātu. Tāpat arī tomēr pieredzes trūkums spēlē savu lomu.

Kā viņiem iegūt šo sportisko niknumu?

Jāstrādā pie sevis. Jārisina kādi psiholoģiskie momenti, jāsaprot pašam, ko viņš grib kā spēlētājs. Vai viņš grib sasniegt noteiktus mērķus, vai tā nav viņa prioritāte. Kā arī jāņem pozitīvie momenti no komandas pieredzējušajiem spēlētājiem. 

Tuvojas pirmssezonas sākums, kā arī jaunā sezona vairs nav tik tālu. Kādas ir sajūtas pirms jaunās sezonas? Vai esi jau izvirzījis kādus personīgos mērķus?

Es vienmēr lieku komandas progresu kā galveno mērķi. Ir svarīgi pastiprināt sastāvu ar jauniem foršiem spēlētājiem, jāuzlabo iepriekšējās sezonas rezultāti. Jāprogresē gan laukumā, gan arī ārpus tā. Bet, ja runā par individuālajiem mērķiem, tad vienmēr gribas pierādīt sev un pārējiem, ka vārtsarga līnija ir viena no sarežģītākām un svarīgākām komandā, un ka man joprojām ir spēks vilkt komandu aiz sevis un palīdzēt komandai laukumā.

Nobeigumā, ko novēlēsi komandas biedriem un līdzjutējiem 2026. gadā?

Saliedētību. Viņa tiek sasniegta caur uzvarām, caur sarežģītām spēlēm un caur katra komandas biedra saprašanu. Ja laukumā neatrodas līdzīgi domājoši cilvēki, tad izcīnīt uzvaras būs daudz grūtāk. Novēlu mums visiem kļūt par vienu kopienu, atbalstīt vienam otru un novēlu izcīnīt jaunas uzvaras un sasniegt jaunus panākumus.