Intervija ar FK Lielupe Prezidentu Kārli Villerušu par godu kluba 10.gadu jubilejai

Ar FK Lielupe Prezidentu tikāmies neformālā gaisotnē pie alus kausiem, lai parunātu par ceļu, ko viņš kopā ar saviem domubiedriem ir veicis, lai nonāktu pie šī tik nozīmīgā jubilejas – 10. gadi FK Lielupe. Kompāniju mums sastādīja arī kluba Viceprezidente Marija Voronova un ilggadējais kluba atbalstītājs, kādreizējais spēlētājs un valdes loceklis Rihards Vilnis.

Pastāsti, kā sākās FK Lielupe?

Biju jauns un stulbs! (skaļi smejas) Bet, ja nopietni, tad viss sākās pašā bērnībā. Savas futbola gaitas uzsāku Rīgas Futbola Skolā. Sākumā neklājās slikti – manī pat saskatīja potenciālu, taču visi sapņi aprāvās pēc smaga ceļgala savainojuma, kas ne tikai liedza nodarboties ar futbolu aptuveni gadu, bet pat apgrūtināja pavisam vienkāršu ikdienas uzdevumu veikšanu, piemēram, sašņorēt apavu auklas. Pēc savainojuma sadziedēšanas biju mēģinājis restartēt savu karjeru dažādās amatieru komandās, taču vēlējos iesaistīties kādā nopietnākā organizācijā. Līdz ar to es kopā ar vēl vairākiem domu biedriem, kuri ikdienā spēlēja futbolu Lielupes vidusskolas futbola laukumā, kuru diemžēl pagājušajā pavasarī demontēja, sākām piedalīties dažādos amatieru futbola turnīros formātā 8:8. Un loģiski, ka turnīros nesām tieši Lielupes vārdu.

Līdz ar to 2012. gada 1. septembrī viss sākās – pirmo reizi izskan FK Lielupe vārds. Organizējām pirmās spēlētāju atlases, jo sākotnējais mērķis bija piedalīties LTFA un organizētajos vasaras turnīros, starp kuriem bija arī leģendārais Mītava Open turnīrs. Patiesībā pirmajos kluba darbības gados bija mums ārkārtīgi strauja attīstība – pusotru gadu laikā pēc kluba dibināšanas mēs jau bijām kļuvuši par pilntiesīgiem Latvijas Futbola Federācijas biedriem, uzsākām dalību LFF rīkotajos turnīros, divus gadus vēlāk izveidojam arī jaunatnes komandu.

Vai ir kāds spēlētājs, kurš ar komandu ir palicis no pašiem pirmssākumiem?

Tāds esmu es, kā arī aizsargs Marks Maļcevs, kurš gan pāris gadus bija pagājis nostāk no komandas, taču tagad viņš ir valdes loceklis, kā arī pilda ekipējuma menedžera funkcijas. Savukārt no pirmās sezonas, ko aizvadījām 11×11 formātā, ir arī palikuši Mārtiņš Auziņš, mūsu uzbrukuma leģenda Pāvels Baikovs, kā arī kluba Viceprezidents Jevgenijs Jenats.

Kas ir bijis svarīgākais notikums pirmajos kluba pastāvēšanas gados?

Viennozīmīgi tas bija mūsu uzņemšana LFF biedru lokā, tas mums kā amatieru klubam bija milzīgs pagodinājums, kas arī dod zināmu prestižu. Tāpat arī tas notika visai veiksmīgā laikā, jo tolaik par biedru varēja kļūt uzreiz, izlaižot biedra kandidāta statusu. Galvenais bija savu klubu veiksmīgi prezentēt LFF Kongresā, un saņemt atbalstu no pārējiem biedriem. Šobrīd šis process ir krietni sarežģītāks.

Otrs notikums, kurš būtu izceļams ir mūsu pirmā oficiālā spēle LFF turnīros, kas bija Vidzemes zonas 3. līgas spēle pret FK Ādaži–2/Aliance komandu, kura noslēdzās ar 1:1. Mūsu arhīvos ir saglabājies videoieraksts ar šiem pirmajiem komandas gūtajiem vārtiem, kuru autors bija neviens cits kā Pāvels Baikovs – spilgti atceros tās lieliskās emocijas. Tas deva spēku un pārliecību, ka mēs esam spējīgi cienīgi startēt Latvijas Futbola Federācijas līmeņa turnīros.

Kura ir bijusi visemocionālākā spēle kluba vēsturē?

Emocionālākā spēle pilnīgi noteikti bija pret FK Aliance 2017. gada vasarā, kas noslēdzās ar futbolam ļoti neraksturīgu rezultātu 5:5. Šajā spēlē bija viss – daudz gūto vārtu, neticama atspēlēšanās, noraidījums, tiesnešu skandāls. Šo spēli tiesāja mans labs draugs Edgars Martinsons, par kura darbu pēc spēles mūsu klubs iesniedza sūdzību LFF. Kādu laiku Edgars bija uz mani apvainojies, bet tagad mēs atkal sarunājamies. Pats šajā mačā izcēlos gan ar rezultatīvu piespēli, gan vārtu guvumu, kurus starp citu guvu ar galvu. Neskatoties uz savu raženo augumu, tie, līdz šim, ir mani vienīgie vārti oficiālās spēlēs, ko esmu guvis otrajā stāvā. Piektos vārtus, kas ļāva mums izlīdzināt rezultātu, guvām spēles 4. kompensācijas laika minūtē, kad uz soda laukumu bija pat devies mūsu vārtsargs Antons Vasiļjevs. Es iecentrēju, manuprāt Antons pielaboja bumbu un Pāvels Baikovs panāca izlīdzinājumu.

Otra spēle, kas bija ne mazāk emocionāla, bija 2015. gada 2. līgas sezonā, kad, pēc pirmā puslaika nonākot iedzinējos ar 0:3 pret FK Priekuļi, spējām veikt atspēlēšanos un beigās izcīnīt pārliecinošu uzvaru ar 7:4. Tā nedēļa bija visai interesanta, jo kausa izloze noteica, ka pirmajā kārtā mums jātiekas tieši ar Priekuļiem, līdz ar to nedēļas vidū pārvarējām pirmo kārtu kausā, uzvarot ar 2:1, bet nedēļas nogalē tikām pie jau iepriekš pieminētās neticamās uzvaras.

Bet visnesenākā emocionālā spēle ir izceļama pret FK Madona Kvarcs, kas bija šīs sezonas ievadā. Vispirms izvirzījāmies vadībā ar 1:0, tad dabūjām noraidījumu, nācās atspēlēties un spēles pašā izskaņā izrāvām neizšķirtu 2:2, kas beigās noveda pie mūsu pirmās pēcspēles 11 metru sitienu sērijas kluba vēsturē. Tajā diemžēl zaudējām 11. sitienu kārtā.

Vari izcelt kādu savdabīgu notikumu no aizvadītajiem 10 gadiem?

Bez šaubām par savdabīgāko notikumu var saukt 2015. gada 3. līgas sezonas spēli, kur mūsu dublieru komanda tikās pret Riga United dublieriem, kura netika pabeigta. Tam par iemeslu bija tas, ka kāds no ielas bija pārmetis pāri stadiona nožogojumam PET pudeli, kura bija pildīta ar paštaisītām sprāgstvielām. Tā piezemējās mūsu soda laukumā un detonējās blakus mūsu vārtsargam Aleksandram Ivanovam, kurš pēc šīs notikuma guva īslaicīgas dzirdes problēmas un tika nogādāts uz slimnīcu padziļinātiem izmeklējumiem. Spēles atlikušās 20 minūtes tika nospēlētas vairākas dienas vēlāk.

Vai ir klubs ir piedzīvojis kādas krīzes situācijas?

Katru dienu! (smejas) Ik pa laikam saskaramies ar nedaudz grūtākiem brīžiem, jo mūsu klubam nav sponsoru. Mēs darbojamies uz pašfinansēšanās principa, kad kluba biedri veic ikmēneša iemaksas, tāpat valdes locekļi veic lielus finansiālus ieguldījumus klubā. Ir bijušas sezonas, kuru laikā nonākam nelielās parādsaistībās, taču vienmēr līdz gada beigām mēs esam spējuši šos parādus dzēst. Šādi brīži nav vienkārši, jo ir apziņa, ka parādi ir obligāti jādzēš, un naudu šim mērķim ir jebkurā gadījumā jāatrod, jo uz mani paļaujas vairāki desmiti cilvēku, kuriem klubs nozīmē ļoti daudz. Vissmagākais bija pagājušā gada noslēgums, kad pēc divām ļoti neveiksmīgām sezonām tika nopietni apsvērts aiziet no lielā futbola. Taču faktors, ka šogad klubam aprit 10 gadi, lika sakopot visus spēkus, lai šogad mēs spētu aizvadīt kvalitatīvu sezonu. Ieguldītais darbs un risks ir atmaksājies, jo šī ir pēdējos gados veiksmīgākā sezona.

Vai atceries, kādi bija dibināšanas laikā kluba mērķi pēc 10 gadiem?

Ja runājam par pašiem pirmsākumiem, tad tobrīd īsti nedomājām par tik tālu nākotni. Tolaik vēl sevi saucām par “komandu”, ne “klubu” – tikai spēlējām futbolu un nedomājām par neko vairāk. Situācija mainījās, kad kļuvām par LFF biedriem. Vēlējāmies kļūt atpazīstami un aktīvi futbola sabiedrībā. To nespējām tik strauji izdarīt ar rezultātiem futbola laukumā, taču viennozīmīgi to paveicām sociālajā un komunikācijas vidē. Mēs bijām vieni no nedaudzajiem klubiem Latvijā, kam bija sava mājaslapa un aktīvi sociālo tīklu profili, veidojām spēļu apskatus un video blogus.

Kuru sezonu tu varētu izcelt kā visveiksmīgāko?

Tā laikam būtu jāmin šī sezona. Esam iekļuvuši 3. līgas Ziemeļu zonas finālturnīrā, līdz ar to garantējuši vismaz 6. vietu, ar labām cerībām uz labāko četrinieku. Iespējams finālturnīra sajūta un tas, ka šī ir vislabāk atmiņā palikusī sezona dod šo pārliecību, ka šobrīd aizvadām savu veiksmīgāko futbola gadu.

Pastāsti ar ko tu nodarbojies ikdienā?

Es visu savu dzīvi esmu pavadījis futbolā. Nevienam droši vien nebūs noslēpums, bet es strādāju Latvijas Futbola federācijā, Sacensību nodaļā, atbildu par spēlētāju licencēšanu un vīriešu futbola sacensībām.

Vai tavs amats ir traucējis darboties ar futbola klubu Lielupe, un otrādāk?

Es teiktu, ka nedaudz gan tas ir traucējs. Sanāk tā, ka man ir jāpārstāv reizē gan LFF intereses, gan mūsu kluba intereses. Un bieži šīs intereses nesakrīt. Viens no piemēriem – pirms 3 gadiem trešās līgas Rietumu zonā akūti trūka komandu, līdz ar to LFF meklēja komandu, kas no Ziemeļu vai Centra zonas pārcelsies uz Rietumu zonu. Tā kā mūsu klubs ir reģistrēts Jūrmalā, tad mēs bijām viena no pirmajām izvēlēm. Lai arī klubs neviennozīmīgi atbalstīja pāreju, es gāju pretī LFF un piekritu šai pārejai, ja pat Rietumu zona tika uzskatīta par krietni spēcīgāku. Tādā veidā nedaudz iegriezu klubam, jo aizvadītās 3 sezonas, kuras pavadījām Rietumu zonā bija ārkārtīgi neveiksmīgas.

Tāpat daudziem ir zināms, ka mēs esam ļoti sociāli aktīvs klubs, kas aktīvi iestājas futbola dzīvē, raksta vēstules un protestus pret nebūšanām Latvijas futbolā. Tas ne visai patīk maniem tiešajiem priekšniekiem, jo FK Lielupe vārds tiek pilnībā asociēts ar mani. Bet nu komandā es neesmu viens, bez manis vēl ir astoņi valdes locekļi, kuriem ir savs viedoklis. Mēs arī savā starpā dažreiz strīdamies kādos atsevišķajos jautājumos. Manuprāt, tas pat ir labi, jo kad ir vairāki viedokļi, bieži vien mēs nonākam līdz kaut kādam jaunam un labākam risinājumam. Bet turpinot par LFF, tad dažreiz rodas interešu konflikti – Lielupei ir viens viedoklis, LFF cits, līdz ar to man jāspēj rast kompromiss starp abiem. Nesenākais un katru gadu aktuālais piemērs – jautājums par dalības maksu 3. līgā. Klubs pašsaprotami ir par to, lai dalības maksu atceļ pilnībā, LFF vēlas dalības maksu saglabāt esošajā līmenī, taču es – par to, lai dalības maksa paliek, taču klubiem nebūtu jāmaksā par tiesnešu nolīgšanu, manuprāt, tas būtu jāapmaksā Federācijai, jo principā tiesneši ir LFF darbinieki. Tā nu lūk arī dzīvojam.

Vai tavuprāt LFF pievērš pietiekamu uzmanību amatieru futbolam?

Kopumā es teiktu, ka pēdējos gados, ar manu ienākšanu LFF, situācija uzlabojas. Cenšos aizstāvēt mazo klubu intereses, kā vien varu. Vismaz informācijas atspoguļošanas un popularitātes vairošanas ziņā ir redzami uzlabojami. 3. līgai šosezon ir piesaistīts sponsors, izveidota sava mājaslapa, spēlēs ir nodrošināti fotogrāfi, LFF mājaslapā tiek ievietotas publikācijas par līgas aktualitātēm. Uzlabojumi ir, bet, manuprāt, darīt vēl var daudz vairāk, taču tam vajag ne tikai papildus resursus, bet arī vēlmei no pārējiem LFF darbiniekiem kaut ko mainīt. Īpaši jau no valdes locekļiem. Ar to es domāju, ka tai ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm, taču šobrīd Latvijas futbolā ir tik daudz darāmā, ka ne vienmēr var visu īstenot. Šobrīd redzam, ka tiek celtas slēgtās halles, tiek atjaunoti laukumi, tostarp arī mūsu mājvieta – 49.vidusskolas laukums, notiek darbs pie VAR ieviešanas mūsu Virslīgā utt., tā kā process uz labo pusi notiek, un ceru, ka ar laiku nonāks kārta arī līdz amatieru futbolam, kad LFF ar lepnumu varēs pateikt, ka arī amatieru futbols ir spēris nākamo lielo soli tā attīstībā, un kad amatieru klubi tā lielā darba augļus sajutīs.

Minēji, ka FK Lielupe ir ļoti sociāli aktīva – kas tev palīdz tikt galā ar visiem pienākumiem?

Patiesībā man ir visai daudz traku palīgu, kas ikdienā veic lielu daudzumu no darbiem, lai klubs spētu kvalitatīvi funkcionēt. Kā jau minēju iepriekš – viens no punktiem, ko esam uzlabojuši pēdējo gadu laikā, ir kluba administratīvie procesi. Proti kluba valdes locekļiem ir dažādas pienākumu sfēras un kopēja atbildība par lēmumiem. Kopumā klubā ir 9 valdes locekļi, no kuriem daļa ir arī komandas pamatsastāva spēlētāji, līdz ar to pateicoties šiem cilvēkiem, mēs kā organizācija esam kļuvuši stiprāki.

Bez manis kluba attīstībā savu brīvo laiku un finanšu līdzekļus iegulda arī Jevgenijs Jenats; Marija Voronova atbild par sociālo tīklu saturu un noformējumu, kā arī ir trenera asistente; Dainis Sondors ir atdzīvinājis kluba Twitter profilu, tāpat arī atbild par publikācijām mājaslapā; Sergejs Rubans ir mūsu jaunās mājaslapas autors, kā arī sociālo tīklu grafisko materiālo veidotājs; Maksims Bočarņikovs atbild par atgriezeniskās saites veidošanos starp kluba vadību un spēlētājiem; Marks Maļcevs nodrošina, ka spēlētājiem nekas netrūkst no ekipējuma, lai kvalitatīvi aizvadītu treniņus un spēles; Jeļena Smilga un Artūrs Ņikolajevs palīdz organizēt mājas spēles un citus pasākumus. Tāpat arī mani asistenti trenera amatā Andrejs Aņņenkovs un Igors Balandins ir ieguldījuši lielu darbu.

Palīdzība no šiem cilvēkiem man ļoti atbrīvo rokas, kas ļauj kvalitatīvāk sagatavoties spēlēm un analizēt jau aizvadītās, tātad vairāk pievērsties galvenā trenera pienākumiem.

Kādi ir kluba mērķi tuvākā nākotnē?

Šī brīža galvenais mērķis ir aiz sevis izveidot tādu komandu kluba vadībā, lai brīdī, ja es pēkšņi nolemju aiziet pelnītā atpūtā, FK Lielupe turpina funkcionēt ne sliktāk kā tagad.

Varat sniegt kādu gala vārdu?

Rihards: Nekas nav mainījies. Manas ambīcijas vienmēr ir bijušas ļoti lielas. Kad tika veidota komanda, es jau toreiz cerēju, ka ja ne ātri, bet vismaz pēc kādiem 10-15 gadiem klubs spēlē augstākajā līgā. Kopš tā brīža, esmu bijis ar komandu un ceru, ka tā turpinās attīstīties, un tagad, kad liels darbs padarīts pamatu likšanā, ir jāsāk domāt par rezultātu. Tā kā viennozīmīgi vēlos redzēt Lielupi vismaz Nākotnes līgā, lai varētu no VIP ložas vērot spēles un dzert aukstu aliņu.

Marija: Mēs patiešām esam izdarījuši ļoti lielu darbu. Turklāt, esam sava veida mākslinieki, jo izdzīvot bez budžeta ir māksla! Es labprāt redzētu Lielupi augam, taču ar šī brīža pieejamajiem resursiem mēs esam sasnieguši praktiski jau griestus. Tāpēc ir jādomā jauni attīstības virzieni un jāmeklē atbalstītāji, bez tā būs ļoti grūti ne tikai attīstīties, bet arī vispār pastāvēt nākotnē. Tā kā ar jubilejas svinēšanu darbs nebeidzas! Ir jākļūst spēcīgākiem visās jomās, gan organizēšanas ziņā, gan finansiālajā ziņā, gan arī laukumā!

Kārlis: Vēlos vēlreiz pateikties visiem, kas kluba attīstībā ir ieguldījis kaut vai pāris minūtes – kaut vai atnācis uz tribīnēm, lai aplūkotu mūsu spēles. Tas jau mums daudz ko nozīmē. Jo klubam kā mums, kuram ir ļoti diētisks budžets, katrs atbalsts ir zelta vērts. Visu cieņu Jurija Žigajeva projektam PPK, kuri veic lielisku darbu futbola popularizēšanā, bet viņi tomēr nav gluži liekami kopējā amatieru futbola kategorijā, viņiem atbalsts no sponsoriem ir virs amatieru futbola līmeņa. Reklamēt savas spēles uz milzīgām LED vides reklāmām pilsētas centrā tomēr ir kas cits. Tāpēc, nāciet uz spēlēm, atbalstiet, mēs vienmēr jūtam, pat ja kādā no tālajiem izbraukumiem tribīnēs sēž kaut viens mūsu komandas atbalstītājs, mums tas dod spēku darboties tālāk.

Pēcvārds. Šīs intervijas autors arī vēlas pateikt milzīgu paldies ne tikai saviem kolēģiem, kas šo gadu laikā ir bijuši lieliski mentori un ļāvuši man augt gan kā futbolistam, gan kā personībai. Vēlos pateikties arī liktenim, kas lika man atrast tieši FK Lielupe klubu. Kas to, lai zina, kas būtu noticis, ja toreiz būtu pievienojies, piemēram… Traktoram…