Intervija – Kārlis Villerušs par aizvadīto sezonu, Latvijas futbola problēmām un nākotnes plāniem

Šodien “SK Cēsis” piekāpās “FK Limbaži” komandai, kas nozīmē, ka “FK Lielupe” ir saglabājusi 7.vietu Vidzemes reģiona 2.Līgas čempionātā. Jau rīt norisināsies “FK Lielupe” Futbola dienas un sezonas noslēguma pasākums. Pirms šī interesanta notikuma nolēmām uzzināt komandas Prezidenta un galvenā trenera Kārļa Villeruša viedokli par aizvadīto sezonu, Latvijas futbolu kopumā un “FK Lielupe” turpmākiem plāniem.

Pastāsti, kā tu vērtē savas komandas sniegumu šajā sezonā?

Lielu lomu uzbrukumā nospēlēja mūsu Jaunatnes komandas spēlētāji ar Agri Glaudānu priekšgalā. Foto – Marija Voronova

Jāsāk ar to, ka šogad bija daudz kā patīkama, un bija daudz kas jāuzlabo un jāizmaina, lai mūsu rezultāti būtu vēl labāki. Jāsāk ar pozitīvo: kad mums ierindā bija visi spēcīgākie spēlētāji, tad mēs radījām ļoti saturīgu, skatāmu spēli, un tā patika līdzjutējiem, jo mēs nespēlējām vienkāršu futbolu – “sit un skrien”, bet mēģinājām izspēlēt kombinācijas caur piespēlēm un tas izskatījās ļoti interesanti. Un, kad mums bija ierindā visi spēlētāji, tad arī rezultātu ziņā parasti viss bija ļoti labi.

Problēma gan ir tāda, ka šogad mums bija ļoti daudz traumu, pie tā jāstrādā, lai nākamgad tā nebūtu, kā arī vairāk jāsistematizē treniņi. Jāliek spēlētājiem būt uz visiem treniņiem, neizlaist tos. Kā arī ir bijušas sastāva problēmas, šogad mums bija tā, ka uz izbraukumiem ļoti bieži nesanāca savākties pilnā un spēcīgākajā sastāvā, līdz ar to šogad izbraukumā, ja nemaldos, ir tikai viena uzvara ārpus Rīgas, Salacgrīvā [uzvara 6:4, autora piezīme]. Tas bija saistīts ar problēmām ar sastāvu. Arī spēlē pret Priekuļiem mums bija jāuzvar, bet diemžēl mums nebija maiņu 30 grādu svelmē, bija jāspēlē, kā ir, turklāt mazākumā. Bija tādas spēles, kur arī tiesneši mums ‘palīdzēja’ neiegūt trīs punktus. Kopumā sezona bija ar ļoti spilgtiem kāpumiem un ļoti sāpīgiem kritumiem.

Tātad var teikt, ka sastāva problēmas un traumas ir tas skaidrojums, kāpēc otrajā aplī rezultāti sāka iet uz leju?

Viennozīmīgi jā, jo bieži vien uz spēlēm bija problēmas ar sastāvu, kā arī ļoti daudz traumēto, kas nevarēja iziet laukumā un vēl daži no spēlētājiem pārkāpa disciplīnas noteikumus. Gadījās, ka jāspēlē ar to pašu sastāvu divas spēles pēc kārtas – 2.Līgā un Izaicinājuma līgā un tā divas dienas pēc kārtas, 180 minūtes katram. Turklāt bija tādas nedēļas, kurās šādas spēles bija veselas četras. Tas nepārprotami atstāj lielu nogurumu tiem spēlētājiem, kuri piedalījās šajās spēlēs. Un man, protams, ir jāsaka, kad tev ierindā uz spēli ir, piemēram, 12-13 spēlētāji, tad ļoti grūti kaut ko no tā izveidot, ja šajā nedēļā jāspēlē četras spēles. Un, protams, tagad strādāsim nopietnāk pie sastāva izveides, lai šādi vairs neatkārtotos. Sekosim stingrāk arī disciplīnai. Uzskatu, ka tas nav pieņemami, piemēram, kad spēlētājs spēles dienā vēl paspēj kaut kur uzspēlēt, un  pēc tam atnāk uz spēli. Tādi gadījumi ir bijuši, un ne pie kā laba nav noveduši. Šobrīd mums notiek jauno spēlētāju uzņemšana, klāt ir jauni spēlētāji, daudzi no viņiem ir ārzemnieki, turklāt kuri paspējuši uzspēlēt diezgan nopietnos čempionātos ārzemēs, protams, ne augstākajās līgās, bet arī viņiem ir kaut kāda pieredze, un, es domāju, nākamgad mēs būsim vēl spēcīgāki.

Pēdējo spēli spēlējāt pret “Riga United FC”, kas ir vieni no līderiem šogad. Kā treneru korpuss lēma, kādu taktiku izvēlēties? 

Sezonas pēdējā spēle nesanāca kāda bija ieplānota. Foto – Marija Voronova

Pirmkārt, jāsaka, ka mēs nebijām plānojuši aizsargāties šajā spēlē. Kā biju minējis pēcspēles komentārā, mēs gribējām uzbrukt, gribējām spēlēt kā pirmais numurs. Bet, pirmkārt, Rīgai tas bija spēcīgākais sastāvs, ko vien esmu redzējis pēdējā laikā, un, otrkārt, arī mums sastāvā beigās radās daudz spraugu. Piemēram, pirmā puslaika vidū traumas dēļ laukumu nācās pamest Dāvim Mārcim Valmieram, kurš bija viens no tādiem spēlētājiem, kurš, var teikt, varēja kaut ko vienatnē izšķirt un beigās mums laukuma centrā nebija neviena centra pussarga, kurš būtu no pamatsastāva. Laukuma centrā no sākuma spēlēja jaunienācējs Timurs un mūsu centrālais aizsargs Artis Kalniņš, beigās spēlēja pats Dāvis. Sagatavotības ziņā arī bija lielas problēmas.

Ko tu dari, lai puišiem būtu vieglāk iziet laukumā pēc neveiksmīgas spēles?

Mēs vienkārši turpinām strādāt. Nav ko pārāk iedziļināties šādās spēlēs, nav arī ko pārmest puišiem, kuri ir izgājuši laukumā, jo viņi centās, nevar teikt, ka viņi izgāja laukumā un negribēja uzvarēt. Gribēja. Tas nekad nav vienkārši, bet mēs esam uz pareizā ceļa, un vienkārši mēdz būt tādas spēles, bet ir jāstrādā un nav jāskatās ilgi uz neveiksmēm.

Tu minēji, ka komandai pievienojas arī ārvalsts spēlētāji, bet kas un kā ar viņiem notiek treniņos, jo, cik zināms, Lielupei treniņi notiek pārsvarā latviešu, krievu valodās?

Viens no šīs sezonas ārzemniekiem bija mūsu itāļu maestro Sebastiano Komotto. Foto – Marija Voronova

Nekas īsti nemainās treniņu procesā, ārvalstu spēlētājiem vienkārši tiek paskaidrots, tulkots angļu valodā. Dažreiz nākas aizvadīt treniņu trīs valodās, jā, tā ir. Bet katrs spēlētājs saņem nepieciešamo informāciju.

Šajā sezonā treneru korpusam pievienojās Rihards Vilnis. Noteikti arī palīdzēja ar komandu. Kādi ir bijuši viņa galvenie uzdevumi un vai tie ir sasniegti? Vai turpinās darbu nākamajā sezonā?

Rihards Vilnis atgriezās komandā pēc kāda laika, par ko man bija liels prieks. Viņš šajā sezonā bija otrās komandas treneris, un pirmajā komandā viņš bija mans asistents, kurš palīdzēja treniņos, un dažreiz mani aizvietoja, kad pats nevarēju būt treniņos. Kopumā ar viņa darbu esmu apmierināts, jo viņš daudz palīdzēja, viņš ir mums tāds vairāk emocionāls cilvēks, kurš var uzdot to stingrumu spēlētājiem. Kad vajag kaut ko pateikt skarbāk. Kā būs nākotnē, to mēs ar viņu vēl pārrunāsim. No vienas puses, viņš teica, ka nākamgad visticamāk, neturpinās darbu, bet mēs atlikām šo sarunu uz laiku pēc lielās 23. septembra sapulces. Runāsim, redzēsim. Varbūt viņš tomēr paliks komandā un kaut kādu palīdzību sniegs arī nākamsezon.

Vai tu, kā galvenais treneris, esi apmierināts ar esošo sastāvu? Vai ar to palīdzību var risināt tos uzdevumus, kas stāv priekšā? 

Rihards Vilnis bieži vien dalījās ar savām domām, kas vairākkārt palīdzēja ne tikai Kārlim, bet arī komandai kopumā. Foto – Marija Voronova

Protams, es uzticos tiem spēlētājiem, kuri ir mums sastāvā. Mūsu sastāvs ir pietiekami labs, nepārprotami ir nepieciešami arī pastiprinājumi dažās pozīcijās. Meklēsim šos spēlētājus. Mums sastāvā ir arī spēlētāji no otrās komandas, daži no kuriem tikai sāk savas futbola gaitas, kuriem nebija pieredzes futbolā līdz šim. Bet ar viņiem arī ir patīkami strādāt, jo ir tādi spēlētāji, kuri pārsteidz tevi ar lielu gribēšanu. Un varbūt ne tik liela varēšana, bet griba ir ļoti liela, un līdz ar to arī treniņos no viņiem ir atdeve divreiz vai trīsreiz lielāka, nekā no pirmā sastāva spēlētājiem. Un, protams, no šīs puses ir ļoti slikti, ka daži no pirmā sastāva spēlētājiem nejūt konkurenci, līdz ar to var drusku sevi izlaist, bet tāpēc jau teicu, ka mums ir nepieciešami daži jauni spēlētāji sastāva pastiprināšanai. Jau tagad ir klāt daži, kuri ir ļoti spēcīgi spēlētāji, un nākamsezon, es domāju, ar šo sastāvu mēs varēsim risināt visaugstākos mērķus Vidzemes reģionā, vismaz.

Secinot, kādas ir uz šo brīdi “FK Lielupe” izteikti stiprās un vājās puses? 

Pirmkārt, vairākiem mūsu spēlētājiem “Lielupe” ir tiešām kā liela ģimene, kas jau ir motivācija, lai paliktu. Kā arī jau vairākus gadus pamazām veidojas kodols no spēlētājām, kas jau ir ilgāku laiku pie mums un trenējas kopā, kas arī ir tā stiprā puse. Vājā puse ir traumas, mēs nevarējām aizvadīt gandrīz nevienu spēli vienā un tajā pašā sastāvā šosezon, visu laiku izmaiņas, nevar paspēt saspēlēties, bet mēs to risināsim starpsezonā, lai nākamgad tas vairs neatkārtotos.

Tu esi daudzfunkcionāls cilvēks, tajā skaitā arī pats spēlē. Kā tu vērtē savu fizisko formu 2018.gada sezonā?

Šajā sezonā man bija dažas ļoti sliktas spēles, tas jāatzīst. Vairākkārt biju gājis laukumā ne jau no lielas gribēšanas, bet vairāk no nepieciešamības, jo trūka spēlētāju un nācās nežēlojot sevi doties laukumā, tā es, piemēram, vienas nedēļas laikā aizvadīju četras spēles plus vēl treniņi. Beigās sanāca tāda liela pārslodze, biju spiests atpūsties no spēlēm daktera nostājas dēļ. Taču nepagāja nedēļa, kā izgāju laukumā pret “Limbažiem” uz piecām minūtēm. Tagad esmu jau kādu laiku atpakaļ ierindā. Varu teikt, ka dažas spēles bija daudzmaz labas, bet, protams, man pašam ir pie kā piestrādāt. Ļoti ceru, ka nākamsezon būs vairāk treniņu ar mūsu jaunatnes komandu, kurā varēs piedalīties arī mūsu jaunatnes komandas treneris, palīdzēt treniņu vadīšanā, un es pats varēšu drusku vairāk pievērsties tam, ka vairāk trenēšos, nekā trenējos līdz šim.

Runājot par jaunatni, tad kādi ir mūsu jaunatnes komandas rezultāti 2018.gada sezonā?

Agris Glaudāns un Dāvis Mārcis Valmiers šosezon uzdzina bailes pretinieku aizsardzībai. Foto – Marija Voronova

Jāsaka, ļoti labi. Vairāki mūsu spēlētāji – Kirils Solovjovs, kurš stažējās pie mums, Agris Glaudāms, Dāvis Mārcis Valmiers ir U-16 Elites grupā “Riga FC” sastāvā pirmajā vietā [Agris Glaudāns un Dāvis Mārcis Valmiers stažējas “Riga FC” komandā, aut.piez.]. “FK Lielupe”/”AFA Olaine” ir izcīnījusi 1.vietu U-16 Attīstības grupas Rietumu zonā un tagad cīnās finālturnīrā.

Vairāki mūsu spēlētāji ir bijuši izsaukti izlasē – Agris Glaudāns un Dāvis Mārcis Valmiers. Arī tagad uz gaidāmo LFF Federācijas kausu U-17 vecumu grupā ir izsaukts Agris Glaudāns. Un arī, ja mēs skatāmies uz mūsu komandu otrajā līgā, tad otrās līgas čempionātā Agris Glaudāns ir mūsu komandas rezultatīvākais spēlētājs šajā sezonā.

Tu minēji, ka no jauniešu komandas puiši spēlēja arī otrajā līgā kopā ar pieaugušajiem spēlētājiem. Kas pēdējās spēlēs ir bijis tas cilvēks komandā, kurš ar savu piemēru tiešām vilka komandas garu uz augšu, cīnījās līdz pēdējam, rādot piemēru gan jaunajiem, gan pieredzējušiem spēlētājiem?

Šis ir tāds ļoti grūts jautājums, jo, pirmkārt, pēdējā uzvara mums tika izcīnīta Salacgrīvā, kur es diemžēl pats nebiju uz vietas, bija jāstrādā. Tur bija mūsu jaunatnes komandas treneris, vadīja komandu. Kopumā no pēdējām spēlēm nevarēšu teikt, ka bija kāds cilvēks, kurš vilka komandu uz priekšu, jo, tā teikt, nokļuvām zem “Riga United” pieminētā tanka. Tur jau, protams, visi spēlētāji cīnījās. Ir spēlētāju saraksts, no kuriem gaidījis vairāk šajā sezonā, bet mēs ar viņiem individuāli runāsim, kas un kā, jo es uzskatu, ka pie noteikta darba viņi spēj daudz vairāk.

Pirms spēles “Lielupe” vienmēr sastājas aplī un kaut ko apspriež dažus mirkļus. Ko tieši?

Tradicionālais pirmsspēles aplis. Foto – Marija Voronova

Kad es esmu aplī, tad vienkārši cenšos nomierināt puišus. Pasaku kaut ko ierastu, bet mazliet savādākiem vārdiem. Puiši drusku nomierinās un nedomā par kādiem pēdējo spēļu rezultātiem, tas jāaizmirst un vienkārši jānoskaņojas spēlei šeit un tagad.

Kāda tad bijusi “FK Lielupe” filozofija šosezon?

Mūsu pamatmērķis ir attīstīt pirmo komandu, bet kluba kopējā filozofija ir dot iespēju spēlēt ikvienam spēlētājam šajā sezonā. Mums otrās līgas pieteikumā bija visvairāk spēlētāju nekā citās komandās. Ikviens, kurš bija atnācis komandā, aizvadīja vismaz vienu spēli šajā sezonā, kas jau ir ļoti labs rādītājs. Priekš tam arī bija domāta mūsu otrā komanda, lai visi mūsu spēlētāji varētu tikt laukumā.

Runājot par pašu čempionāta organizāciju. Vidzemes reģionā, piemēram, agrāk spēlēja divās zonās, šogad gan ir kopējais čempionāts otrajā līgā. Kādas ir tavas domas par to?

Nu pirmkārt, es jau ilgu laiku teicu, ka nevajag spēlēt divās zonās, jo tas sadalījums pa zonām vienmēr ir tāds nekorekts. Viena no zonām vienmēr bijuši galvas tiesu pārāka par otru, vienu reizi mēs bijām tādā grupā, kur pulcējās spēcīgākie. Pārējās reizēs bijām otrajā, vājākajā zonā. Tomēr domāju, ka tas bija pareizs lēmums spēlēt kopējā čempionātā, un es uzskatu, ka arī nākamgad tas jāturpina, neskatoties uz to, cik būs komandas. Konkrēti par organizāciju varu pateikt dažas lietas, kuras varbūt neattiecas tieši uz Vidzemes reģiona vadību, bet uz LFF, jo čempionātam sākoties, kad mums jau bija nospēlēta viena spēle, gatavojāmies otrajai spēlei, un te dienu pirms otrās spēles, mums paziņoja, ka LFF pieņēma lēmumu, ka “Riga United” piedalīsies Vidzemes čempionātā, nevis Rīgas, kā bija no sākuma paredzēts. LFF atļāva komandai samainīt reģionu, kaut arī mēs visu laiku runājam par to, ka klubiem ir jābūt piesaistītiem pie kāda konkrēta reģiona, lai nav tā staigāšana, jo, piemēram, šogad no Vidzemes reģiona uz Kurzemes pārgāja “FK Aliance”. Domāju, ka tā rīkoties  nav pareizi, ļaut komandai pāriet no viena reģiona, vēl jo vairāk, kad čempionāts jau ir sācies, kad arī kalendārs ir akceptēts un komandas jau ir aprēķinājušas savu budžetu gadam. Un tad pēkšņi pasaka, ka, ziniet, jums vēl būs viena komanda čempionātā, tas galīgi nav pareizi. Turklāt tā motivācija, kāpēc “Riga United” pārgāja, ir tāda, ka viņiem spēlētāji braucot prom pa vasaru un viņiem nav sastāva un dēļ tā komandai būšot problēmas. Nu tā galīgi nav tā motivācija, lai akceptētu lēmumu, lai komandai atļaut pāriet no viena reģiona uz citu. Ir jāsaprot, ka mēs esam labās attiecībās ar “Riga United”, vienmēr novēlam viņiem to labāko, bet šajā ziņā ir jāsaka, ka tas bija ļoti nesmuki un ļoti nepareizi no LFF puses, kā arī pati komanda, cik es saprotu, nākamgad plāno atgriezties Rīgas čempionātā, un tāpēc sanāk tāda staigāšana pa reģioniem, kas, manuprāt, nav pieļaujama.

2017.gada spēle pret “FK Aliance” bija viena no iespaidīgākām kluba vēsturē. Tikko, pēc Kārļa Villeruša centrējuma spēles pēdējās sekundēs Pāvels Baikovs izlīdzina rezultātu un panāk 5:5. Ne tikai Jevgenijs Jenats, bet arī diezgan kupls līdzjutēju skaits bija liecinieki tam, ka pat par spīti sliktai tiesāšanai ir iespējams panākt pozitīvu rezultātu. Foto – Helena Villeruša

Ja mēs tā paskatāmies, tad tas arī atspoguļo visu mūsu Latvijas futbola sistēmu. No vienas puses, mēs negribam, lai būtu šādas situācijas, no citas puses, mēs dažiem klubiem kaut ko tādu atļaujam darīt. Es domāju, ka noteikumiem jābūt visiem vienādiem. Ja mēs skatāmies uz “FK Lielupe”, jā, mēs esam kā Rīgas klubs, kas reģistrēts Jūrmalā, bet mēs spēlējam Vidzemē jau no paša pirmā mūsu pastāvēšanas gada, un mēs nekad neesam staigājuši no viena reģiona uz citu. Es neuzskatu, ka tāda veida motivācija, piemēram, ka šogad mums nav labs sastāvs un mēs nākamgad spēlēsim atpakaļ Rīgā, būtu korekta.

Un, ja runājam ciparos?

Teiksim tā, mūsu komandu varbūt tas ne tik ļoti ietekmēja, kā citus klubus no Vidzemes, bet nāca klāt papildus mājas spēle, kura jāorganizē, kas nozīmē, papildus tiesnešu izmaksas, izmaksas par laukumu, kā arī citi izdevumi, kas saistīti ar spēli. Labi, ka izbraukuma spēle notika Rīgas 49. vidusskolas stadionā, jo “Riga United” arī trenējas turpat, tad vismaz izbraukuma izmaksas mums bija aprēķināts ar nulli. Bet tā, ja rēķinam, tad vienai papildus mājas vai izbraukuma spēlei jāsadabū papildus ap 300 eiro. Jā, no vienas puses – tā nav liela nauda, bet no otras puses, kad tev ir aprēķināts viss gada budžets, kas kur aiziet, tur formas jaunas, tur getras jānopērk, tur bumbas treniņiem, jāsamaksā par laukuma īri, par treniņiem, par stadionu utt. Tad nu tā kļūst jau par nelielu problēmu, jo tā nauda ir kaut kur jāatrod. Mums var teikt paveicās, bet ir klubi, kuriem tie ap 300 eiro bija jārēķina reiz divi.

Kas pārsteidza 2.līgas čempionātā?

Ļoti negaidīti bija redzēt “DSVK Traktors” komandu tik augstu, jo, būsim godīgi, viņu spēle nebija no tām labākām, bet ar savu cīņassparu panāca savu. Pārsteidza arī par “Pļaviņas”, ar viņiem mums nebija tās labākās spēles. Tika gūtas traumas, bet viņu komanda spēlēja pārliecinoši, mēs piekāpāmies viņiem abās spēlēs. Kopumā varu teikt, ka šogad čempionāts otrajā līgā bijis ļoti interesants.

Kādi varētu būt tavi komentāri par futbolu Latvijā kopumā?

Šajā sezonā laukumā tika atstātas ļoti daudz emociju. Foto – Marija Voronova

Mēs redzam, ka ir viena ļoti liela problēma Latvijas futbolā un tā ir tiesāšana. Šajā sezonā biju par to ļoti daudz runājis. Bija spēles, kurās tiesnešu rīcības bija kaut kāds ārprāts, piemēram, kad daži no tiesnešiem nezināja, kā aizpildīt protokolu. Tajā spēlē mūsu spēlētāju aizveda uz slimnīcu principā tiesnešu dēļ, jo tie ļāva visu laiku spēlētājiem spēlēt diezgan asi un pie jau izšķirtas spēles 90. minūtē pretinieks no aizmugures ielec mūsu spēlētājiem kājās, rezultātā viņu aizveda uz slimnīcu. Tad tā vietā, lai brauktu pie mūsu spēlētāja uz slimnīcu, mēs kopā ar tiesnešiem sēdējām, pildījām protokolu, jo viņi vienkārši nezināja, kā to pildīt. Bija arī tādi momenti, kad tiesneši vispār nezināja noteikumus, mums vienā spēlē teica – ziniet, atpakaļmaiņas nav atļautas. Protams, kad spēlētājs nonācis nost no laukuma, viņam vairs nav iespējas atgriezties laukumā, bet mūsu gadījumā bija tā, ka mūsu spēlētājs iznāca laukumā un satraumējās, līdz ar ko parādījās nepieciešamība viņu mainīt nost. Tiesneši to traktēja kā atpakaļmaiņu, kuras nav atļautas, ja reiz viņš izgāja laukumā uz maiņu, viņam šī spēle ir jāpabeidz. Pilnīgs absurds. Nezināt acīm redzamus noteikumus, kura pat nav strīdu situācija.

Un, ja mēs skatāmies arī uz citām spēlēm, tad tieši pēdējā mēnesī ļoti daudz citos čempionātos bija runāts par sliktu tiesāšanu, piemēram, “Ghetto FC/Gvatar” un “FC Betlanes” spēlē par Rīgas čempionāta čempiona titulu. “Betlanes” spēlētājs nospēlēja savā soda laukumā kā vārtsargs, ar rokām izvilkdams no stūra bumbu, un tiesnesis neredzēja to. Spēlētājs acīmredzami spēlēja ar roku, to redzēja visi, izņemot tiesnešu brigādi, un nenozīmēja 11 metru soda sitienu. Un tas ir tikai viens no tādiem momentiem, kas vienkārši rada ļoti daudz jautājumu. Arī Virslīgā mēs esam redzējuši šogad ļoti dīvainus tiesnešu lēmumus. Piemēram, spēlē starp “FK Liepāja/MOGO” un “RFS”, liepājnieks pārkāpa noteikumus, pārkāpums bija acīmredzams, un arī tiesnesis bija blakus, bet uz to nekādi nereaģēja. Situāciju daudz, jautājumu arī, jādomā, ko ar to darīt. Otrajā līgā, uzskatu, ka ir vajadzīgs inspektors uz spēlēm. Lai Federācija nozīmē uz visām spēlēm inspektorus, jo otrajā līgā ir arī tāda problēma, ka vairāki tiesneši vienkārši nav motivēti tiesāt spēles. Viņi atbrauc vienkārši 90 minūtes noskriet un viss. Saņem savu naudiņu un var braukt mājās. Tā nedrīkst būt, arī tur jābūt tādai sistēmai, ka, ja tu, piemēram, slikti notiesā, tu esi atstādināts no tiesāšanas. Piemēram, ja tiesnesis vairākkārt kļūdījās vienā spēlē, un, ja tas vēl atkārtojas nākamajā spēlē, tad viņš ir jāatstādina uz ilgāku laiku un jādod iespēja varbūt citiem tiesnešiem sevi pierādīt, jo es pazīstu daudzus tiesnešus, kam ļoti patīk savs darbs, kuri tiešām no sirds tiesā, kuriem tomēr tas ir nevis kā vaļasprieks, bet pat dzīvesveids, var redzēt, ka tas viņiem tiešām rūp. Tādiem tiesnešiem ir jādod vairāk tiesāt, nevis tiem, kuri vienkārši atbrauc noskriet, saņemt savu naudiņu un vēl aizbraukt pēc tam ar tiem spēlētājiem padzert aliņu pirtī. Nu tas galīgi nav labi. Tā kopumā ir viena no lielākajām problēmām Latvijas čempionātos šogad.

Runājot par Latvijas izlasi, tad mēs bieži baidāmies spēlēt kā pirmais numurs, mēs it kā spēlējām kā pirmais numurs, bet baidāmies apvest, spēlēt viens pret vienu. Spēlē pret to pašu Andoru tas bija nepieciešams, lai gūtu uzvaru, un mēs to nedarījām. Spēlē pret Gruziju mēs jau spēlējām kā otrais numurs. Šī psiholoģija spēlētājiem drusku jāmaina. Nekas traks nenotiks, ja kļūdīsies. Manuprāt, tā ir viena no būtiskākajām Latvijas futbola problēmām, un tas, ka mēs esam tagad jau 131. vietā FIFA rangā un pat Andora ir virs mums, tas tikai apstiprina. Tā tendence, protams, rāda to, ka ir vairāk jāstrādā pie spēlētāju individuālajām prasmēm, jāievieš drošuma sajūtu spēlētājos.

Ko tu vari pateikt par atbalsta līmeni amatieru un bērnu futbolam?

Kopumā šogad mēs jau esam redzējuši daudz informācijas, ka atbalsts sportam ir ļoti būtiski samazinājies, un, protams, amatieru sportam tas samazinājās trīskārši. Šeit ir jādomā ko darīt, jo sports Latvijā ir stipri atkarīgs no atbalstītājiem. Sports nevar attīstīties, ja nav finansiālā atbalsta, kā arī sports Latvijā, un futbols kopumā šeit nav tādā līmenī, lai ar to varētu pelnīt kaut kādas lielas summas vai vispār kaut ko pelnīt. Gribētos, lai valsts aktīvāk atbalstītu sportu.

Cik zināms, tev vēl ir jāiziet B-UEFA treneru kursi. Kas trenēs komandu, kamēr studēsi?

Trenera darbs nekad neapstājas, visu laiku tiek meklētas jaunas iedvesmas un idejas. Foto – Marija Voronova

Es nedomāju, ka man mācības traucēs trenēt. Pirmkārt, treniņu process uz šo periodu jau ir sagatavošanas procesā, un mēs jau savlaicīgi pie tā strādājam. 23. datumā mēs noslēgsim sezonu, tas būs kā tāds robežpunkts, un sāksim pamazām strādāt pie sagatavošanās nākamajai sezonai. Domāju, ka treneru kursi man pat palīdzēs, tajā ziņā, ka varbūt vēl vairāk pilnveidošu treniņu procesu, piemēram.

Ko tev līdz šim devusi esošā C-LFF licence?

Jāsaka, ka pēc kursu iziešanas ļoti izmainījās “Lielupes” treniņu process kopumā. To ir pamanījuši arī visi spēlētāji, kuri mani ļoti atbalstīja mācību procesā un pēc kursiem jau redzēja, ka tiešām ir notikušas lielas pārmaiņas. Treniņu process kļuva daudz saplānotāks, viss tiek sastādīts jau ilgāku laiku uz priekšu, un spēlētāji uzreiz atzina, ka kursi devuši savu labvēlīgo pienesumu. Tagad jācer, ka nekas nemainīsies un gada beigās varēšu uzsākt studijas.

Runājot par treniņiem. Zinu, ka Eiropas Sporta nedēļas ietvaros “FK Lielupe” rīko atvērto treniņu. Pastāsti par to vairāk?

2016.gads – “FK Lielupe” rīko atklāto treniņu ar Tamazu Pertiju. Foto – Helena Villeruša

“FK Lielupe” tradicionāli piedalās Futbola dienas rīkošanā Eiropas sporta nedēļā, tā mums jau ir kļuvusi par tradīciju. Mēs katru gadu kaut ko izveidojam, un šogad būs daži jauninājumi. Pirms dažiem gadiem rīkojām atklāto treniņu ar Tamazu Pertiju, kurā pievienoties varēja ikviens gribētājs. Man arī bija ļoti interesanti tajā piedalīties, tā bija liela pieredze kā topošajam trenerim, redzēt, kā viņš to visu dara laukumā. Pagājušogad mums tika pieaicinātas meitenes. Šogad gaidāma jau trešā tradicionālā spēles starp esošajiem un bijušajiem “Lielupes” spēlētājiem, ko, protams, bijušie spēlētāji ļoti gaidīja. Viņi grib sevi parādīt, ka viņi joprojām ir spējīgi uz kaut ko. Kā arī šogad no jauninājumiem būs tas, ka pirms tradicionālās spēles būs atklātais treniņš, nāciet, skatieties, piedalieties! Pirms viss sāksies, mums arī notiks lielā komandas sapulce, kurā apspriedīsim vairākus komandas jautājumus. Pēc sapulces, tātad, trijos ir gaidāms atklātais treniņš, kurā mēs gaidām visas meitenes un puišus, kuri grib pievienoties meiteņu vai vīriešu komandai. Treniņā piedalīsies arī vairāki mūsu komandas spēlētāji.

Kādi kritēriji tiem, kas vēlētos pievienoties “Lielupes” komandai?

Pirmkārt, spēlētājam ir jāatnāk aptuveni pustrijos, lai paspētu piereģistrēties un laicīgi uzsākt treniņu. Kā arī viņam vai viņai ir jābūt vismaz 15 gadu veciem. Var būt arī jaunāki, tad skatīsimies uz fizisko sagatavotību. Protams, gribētos, lai spēlētāji vismaz zina futbola noteikumus, bet arī tie, kuri ir vistīrākie amatieri un vēlas uzspēlēt, droši nāciet uz atklāto treniņu, kā jau biju teicis, iespēja tikt laukumā būs ikvienam.

Tu esi viens no Futbola Dienas pasākuma organizatoriem “Lielupē”, bet esi bijis par organizatoru arī citviet, piemēram, LFF, LU līgā… vai tiešām nav mēģinājuši pārvilināt?

“FK Lielupe” un “TautasFutbols.LV” komanda LFF Laureātu vakarā 2017. Foto – Nora Krevņeva Baibakova (LFF.LV)

Jā, pagājušā sezonā es vadīju LU Futbola līgu, bet šosezon dažādu iemeslu dēļ to vairs nedarīšu. Tas jautājums drīzāk nav pie manis, kāpēc tas tā ir. Runājot par citiem projektiem, es joprojām piedalos dažādos Latvijas Futbola federācijas rīkotajos projektos, palīdzu starptautisko turnīru organizēšanā. Tikko noslēdzās Federācijas kausa U-19 turnīrs. Tur es biju visu laiku kopā ar Fēru salu komandu. Tagad būs U-17 turnīrs, kurā piedalīsies kā spēlētājs mūsu Agris Glaudāns, es savukārt visu laiku būšu klāt ar Krievijas komandu un palīdzēšu viņiem organizācijas jautājumos, treniņu procesos un asistēšu jautājumos – kas notiek, cikos, kur, kad, un arī pārējos jautājumos. Piedalos arī citos projektos, kuri ir cieši saistīti ar federāciju, piemēram, projektā TautasFutbols.LV, kurš tiek pārveidots, bet process iet, un, kad būs tuvāk palaišanai, mēs sasauksim preses konferenci par to, kas tieši tas ir, jo pārmaiņas, kuras projektā tiek piedāvātas, ir ļoti būtiskas, projekts kļūs par diezgan vērienīgu Latvijas Futbola platformu. Sekojiet līdzi informācijai. Bet, nu, pārvilināt no “Lielupes” gan mani necenšas.

Tev savā ikdienā sanāk daudz laika pavadīt ar futbolu, ko par to saka ģimene?

Šajā ziņā ir cilvēki, kuri mani atbalsta un ir arī cilvēki, kuri neuzskata, ka tas būtu pareizais lēmums, izvēle un, ka man vajadzētu nodarboties ar kaut ko nopietnāku nekā tikai futbols. Bet, ja kādā brīdī man ir nepieciešama kaut kāda ātrā palīdzība vai vienkārši padoms, tad noteikti šādu palīdzību no tuviniekiem saņemu.

No 2018.gada marta tu esi iestājies komandas Prezidenta amatā. Kā jūties izejot cauri šai sezonai?

Teiksim tā, būtiski nekas nav mainījies manos pienākumos. Daru gandrīz visu to pašu, kad biju Viceprezidents, tikai tagad kā Prezidents. Vienīgi, jūtos vairāk atbildīgs. Kādas būtiskas pārmaiņas tiešām neesmu piefiksējis. Jāseko līdzi, lai valde pildītu savus pienākumus un drusku jāsapurina, lai strādā un jāmotivē. Kopumā jau visa šī sezona bija ļoti interesanta, daudz kas nāca jauns. Arī mūsu mājas spēles ir pārveidojušās. Patīkamāk nākt uz stadionu. Nākamgad tās izmaiņas būs vēl lielākas. Mēs darīsim pēc iespējas visu, lai cilvēkiem būtu interesanti nākt arī uz Otrās līgas čempionāta spēlēm.

Vai “Lielupe” būs gatava cīnīties par pirmo vietu 2.līgā 2019.gadā?

Nu jāsāk ar to, ka, ja mums šogad nebūtu sastāva problēmas, tad mēs arī šosezon būtu cīnījušies par medaļām. To es varu droši apgalvot, skatoties uz pirmā apļa rezultātiem. “Lielupe” bija ļoti augstu, un arī sniegums, pati spēle, bija ļoti kvalitatīvs un labs. Radījām skatāmu futbolu, nevis “sit un skrien”. Jā, protams, sastāva problēmas sabojāja otro apli, bet nākamgad, protams, viens no mērķiem ir cīnīties par godalgām.